Peat

Eiropas groži var apturēt Latvijas mežu rumaka skrējienu

07 / 02 / 2017

Topošā ES direktīva par siltumnīcu gāzu emisijām zemei, nepilnveidojot aprēķina metodiku un neveicot pasākumus CO2 piesaistes palielināšanai, pēc 2020. gada var ierobežot zemes īpašnieku iespējas nodarboties ar mežsaimniecību (arī lauksaimniecību)

Eiropas Komisijas institūcijā notiek darbs pie dokumentiem, kuri noteikts siltumnīcu gāzu emisiju un piesaistes robežvērtības 2021.-2030. gadā (uzdevumu katrai valstij). Lai Latvijai nebūtu nepatīkamu pārsteigumu, ir vajadzīgi ne tikai zinātniski pētījumi par risinājumiem emisiju mazināšanai un to uzskaites metožu pilnveidošanai, bet arī ES līmenī aktīvi būtu jādiskutē un jāaizstāv Latvijas pozīcija, piesaistot visa veida ierēdņu un diplomātu korpusu, vienlaikus valsts augstākajām amatpersonām pat būtu jābūt gatavām nacionālo interešu (darba vietu, nodokļu ieņēmumu) vārdā meklēt un izmantot šāda dokumenta bloķēšanas (veto) iespējas. Šajā jomā Latvijai ir sabiedrotie: organisko augšņu apsaimniekošanas kontekstā – Lietuva un Igaunija, bet mežsaimniecības jomā – līdzās Baltijas kaimiņvalstīm arī Somija un Zviedrija. Par šī cīņas iespējamiem rezultātiem pašlaik ir pāragri vēl runāt, bet neveiksme var ietekmēt divas Latvijas lielākās nozares – meža un lauksaimniecības.
Eiropas formula
«Iespējamā jaunā realitāte ir iepriekšējo gadu bezrūpības un situācijas nenovērtēšanas rezultāts, neieklausoties klimata politikas procesos iesaistīto cilvēku brīdinājumos,» situāciju vērtē Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava pētnieks Andis Lazdiņš. Eiropas piedāvātā metodika paredz pēc 2020. gada noteikt Latvijai pieļaujamo mežizstrādes apjomu procentos no atskaites periodā (1990.-2009. gads) izmantotās un mežizstrādei pieejamās koksnes attiecības. «Tas būs noteikts ne tikai pēc kopējā mežizstrādes apjoma, bet arī sadalījumā pa meža tipiem un vecuma klasēm. Atšķirīgi nosacījumi izmantoti Eiropas Komisijas prognozēs par mežizstrādi 2014.-2020. gadā. Tad par atskaites periodu pieņemti ekonomiskās recesijas gadi, kad privātmežu īpašnieki krasi samazināja mežizstrādes apjomu, bet valsts mežos mežizstrādes apjomu palielināja par 2+2 milj.m3 (t.t., valsts mežos pēc valdības lēmuma 2009. un 2010. gadā papildus tika pārdoti 2 milj. m3 apaļkoksnes ik gadu), lai nodrošinātu kokrūpniecību ar izejvielām, tomēr kopumā tieši Eiropas Komisijas izraudzītajā atskaites periodā mežizstrādes apjoms Latvijā samazinājās, padarot mežsaimniecības klimata mērķi 2020. gadā daudz grūtāk sasniedzamu. 1990.-2009. gadā uzkrājās cirsmu fonds purvainu, slapjaiņu un kūdreņu meža tipos, un, akceptējot Eiropas Komisijas piedāvātos nosacījumus 2021.-2030. gada meža apsaimniekošanas references līmenim, pieaugušās un pāraugušās mežaudzes turpinātu uzkrāties vai arī mežsaimniekiem būtu jāīsteno papildus pasākumi krājas pieauguma palielināšanai, lai kompensētu mežizstrādes radītās emisijas,» skaidro A. Lazdiņš.
Tādējādi, neveicot papildus pasākumus mežsaimniecībā, salīdzinājumā ar 2014. vai 2015. gadu, mežizstrādes apjomi faktiski būtu jāsamazina. Ja šāda kārtība paliek spēkā, tad rodas jautājums, kā Latvija ierobežos mežizstrādes apjomu vai veicinās oglekļa dioksīda piesaisti meža zemēs, vai varbūt tā maksās soda naudas par šo normu pārkāpšanu. Nākamie jautājumi – cik tās ir lielas un kur ņemt naudu to apmaksai. «Pret šādu metodiku iestājas ne tikai Latvija, kur pieaugušu – ciršanas vecumā esošu – mežaudžu krāja ir vairāk nekā 300 milj. m3, bet arī Somija un citas valstis,» uz jautājumu, vai Latvija šajā situācijā ir palikusi viena, atbild A. Lazdiņš. Salīdzinājumā ar mežu īpašniekiem vēl sarežģītākā situācijā var nonākt lauksaimnieki. «Baltijas valstu unikalitāte ir apsaimniekotas organiskās augsnes un pilnīgs zināšanu trūkums par to, kā šīs augsnes ietekmē emisijas. Ziemeļvalstis un Baltijas valstis uzskaita 98% no ES valstu ziņotajām emisijām no organiskajām augsnēm. Tas vien norāda, cik šī problēma ir nozīmīga un vienlaicīgi arī nesaprotama cilvēkiem no citiem reģioniem. Eiropas Komisijas eksperti pat «uzzīmējuši» vīziju, ka līdz 2030. gadam organiskās augsnes un ar tām saistītās emisijas lauksaimniecībā izmantojamās zemēs izzudīs. Ar šiem ekspertiem ir grūti diskutēt, jo viņi nekad dzīvē ar šādām – organiskajām – augsnēm nav saskārušies un nesaprot, ka 25-35% no valsts teritorijas nav tas pats, kas daži mākslīgi atjaunoti mitrāji, ko par naudu rādīt tūristiem,» stāsta A. Lazdiņš. Lauksaimniekiem varētu būt interese kompensēt papildus iespējamās saistības uz meža īpašnieku rēķina. « Kūdras ieguvei, jo mitrāji ir izņemti no klimata saistībām sakarā ar ļoti lielo aprēķinu metožu nenoteiktību,» uz jautājumu, vai kādai nozarei piedāvātais ES aprēķina modelis varētu būt izdevīgs, atbild A. Lazdiņš. Savu interešu aizstāvēšanā kopīgi varētu startēt tikai Baltijas valstis, jo ziemeļu kaimiņi ir stipri mums priekšā un risina jautājumus, kas mums ir vēl tikai otro vai trešo darāmo darbu sarakstā. «Lai saprastu situāciju, kādā patiesībā atrodamies, un varētu pierādīt savu taisnību, ir vajadzīgi pieredzējuši eksperti un pētījumi, kas lielajām valstīm izmaksā mazāk, pārrēķinot uz vienu iedzīvotāju vai platības vienību, nekā mazajām, bet mums salīdzinājumā, piemēram, ar Zviedriju, šī joma ir vāji attīstīta un periodiski piedzīvo izaugsmi tad, kad iestājas problēmas,» viņš skaidro.
Klimata pārmaiņu kontekstam nav nekāda sakara ar mežsaimniecības ilgtspējīgu attīstību, jo Eiropas Komisija raugās no klimta pārmaiņu, bet ne no mežsaimniecības ilgtspējas vai ekonomiskās attīstības (izaugsmes) pozīcijām, vērtējot radīto emisiju un saistītā CO2 starpību un nosakot visiem vienādus, bet ne vienmēr loģiskus mērķus. Problēmas sakne ir tā, ka EK, neraugoties uz esošo valstu attīstības līmeni, visiem grib noteikt vienādus nosacījumus un līdz ar to arī būtiski «apcērp» iespējamās izaugsmes iespējas jaunajām dalībvalstīm.
Gara vēsture
Savulaik viss sākās ļoti nevainīgi. Latvijas Valsts mežzinātnes institūts Silava no 2007. gada rēķina siltumnīcu gāzu emisijas un CO2 piesaistes zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības (ZIZIMM) sektorā, kas aptver mežu, aramzemi, ilggadīgos zālājus, mitrājus, apbūvi un citas zemes. Ik gadu tiek sagatavoti vairāki ziņojumi par emisijām, prognozēm un pasākumiem, ko valsts īsteno vai plāno veikt emisiju samazināšanai un uzņemtu saistību izpildei (1997. gadā ANO vispārēja Klimata konvencija, 1999. gadā Kioto protokols un pērn arī Parīzes vienošanās). «Pašlaik par bēdu kļuvis vārds apmežošana, kas daudziem uzdzen zosādu, jo zemnieki aptuveni 0,3 milj. ha lauksaimniecības platībās, kuras vēl nav aizaugušas, neprognozē ražošanu. Tās karājas gaisā, jo nav iekļautas lauksaimniecības prognozēs, ne arī apmežošanas plānos, kaut arī, ja neko nedarīs, tās tik un tā aizaugs, tikai lēni un ar niecīgu ietekmi uz oglekļa dioksīda piesaisti,» skaidro A. Lazdiņš.
Tikko Latvija ir ratificējusi Parīzes klimata vienošanās, bet lielais darbs klimata saistību pārdalei un «slazdu» izlikšanai vēl tikai sācies. ES iekšienē ir saistību sadales un pārdales mehānisms. Meža zemēm pirmais atskaites punkts bija 2008.-2012. gads – Kioto protokola pirmais atskaites periods. Tur viss bija labi, jo meža apsaimniekošanā tika iegūts iespējami labākais rezultāts ap simt miljonu «virtuālo» eiro apmērā, kuru gan taustāmā naudā neviens nav redzējis un droši vien neredzēs, jo nebija kam tās piesaistes vienības pārdot. Pēc 2012. gada šī emisiju uzskates sistēmas metodika radikāli nomainīta. Līdz tam pietika, ka meža radītā CO2 piesaiste ir lielāka par emisijām no tā, tādējādi tas tika ieskaitīts pozitīvajā.
«Varbūt Latvija bija pārāk bailīga, varbūt neizpratām šos procesus, uztvērām tos pārāk burtiski un centāmies rast zinātnisku pamatojumu lietām, kurām bija vajadzīgs politisks kompromiss. Modelējām, kā varētu attīstīties mežizstrāde nākotnē, balstoties uz koksnes pieprasījumu. Baidoties no zaļā pūķa, ne no meža nozares, ne arī no valsts institūcijām un arī politiskās vadības netika pateikts, ka mežizstrāde Latvijā pieaugs,» atceras A. Lazdiņš. Zinātnieku piedāvājums prognozēt mežizstrādi tā, lai nonāktu pie izlīdzinātas vecumstruktūras, uzrādītu būtiski lielāku mežizstrādes apjoma prognozi, kas būtu jāpasniedz sabiedrībai, jāpamato kontekstā ar ciršanas tāmi valsts mežos, kas tajā laikā acīmredzot šķita neizpildāms uzdevums. Rezultātā Latvijas meža apsaimniekošanas references līmenis tika noteikts pēc ekonomiskās recesijas zemākā punkta, kad privātmežu īpašnieki Latvijā savus izstrādes apjomus bija samazinājuši pieckārtīgi. «Tā kā ES Komisija šo situāciju apzināja, tad izdomāja, ka visās valstīs, kurām prognozi veido EK eksperti, līdz 2020. gadam būs 10% liels mežizstrādes pieaugums. Tas mūsu situāciju uzlaboja, taču neglābj,» skaudri secina A. Lazdiņš.
No 16 uz 4 milj. t
Sākotnēji Latvijai mežu apsaimniekošanas references līmenis CO2 piesaistē bija 16 milj. t ik gadu līdz 2020. gadam. Ja viena tonna CO2 maksā 20 eiro, tad tas ir 320 milj. eiro ik gadu. «Metodikas pilnveidošanas rezultātā, izmantojot šobrīd pieejamos daudz korektākos Meža resursu monitoringa datus par meža resursiem, esam nonākuši pie tā, ka Latvijas meža apsaimniekošanas references līmenis samazinājies līdz 4 milj. t un vēl arvien ir garš īstenojamo aprēķinu metožu uzlabojumu saraksts, kas būtiski ietekmēs gan references līmeni, gan emisiju prognozes. Ja neko labāku pateikt nevaram, jātic vadlīnijām, kas paredzētas tām valstīm, kuras tikai veido savas nacionālās siltumnīcefekta gāzu inventarizācijas sistēmas. Dalībvalstīm ir tiesības izstrādāt nacionālas metodes, pirms 2012. gada Latvijas ZIZIMM sektoru lielā mērā paglāba LVM pētījumi par mežsaimniecības ietekmi uz SEG ( siltumnīcefekta gāzu) emisijām un CO2 piesaisti – atrisināja tādu jautājumu kā biomasas vienādojumi, nedzīvās koksnes mineralizācija un citi,» stāsta A. Lazdiņš. Inventarizācijā tas uztverts kā būtisks uzlabojums, kas atrisināja visas tā laika nozīmīgākās uzskaites problēmas, un Latvija tika sveikā cauri. Tad viena gada laikā spēkā stājās divas – 2006. gada lauksaimniecības, mežsaimniecības un citu zemes izmantošanas veidu vadlīnijas un to 2014. gada pielikums mitrājiem. «Saskaņā ar tām bija jārēķina krietni lielākas emisijas no organiskajām augsnēm. Piemēram, purva augsnēm bilance pēc 2003. gada vadlīnijām bija 0,009 milj. tonnu CO2 emisiju gadā, pēc 2014. gada vadlīnijām tās bija jau 1,1 milj. t, jo uzskaitē iekļauta arī kūdras ieguve – pieaugums 100 reizes. Mežu zemēm bija mazāk dramatiskas, bet tikpat nepatīkamas izmaiņas – no dažiem simtiem tūkstošu tonnu emisiju līdz vairāk nekā 4 milj. tonnām emisiju no augsnēm,» izmaiņu rezultātu rāda A. Lazdiņš. Faktiski lauksaimniekus klimata kurpe spiež pat vairāk nekā meža zemju īpašniekus. «Nozare tika brīdināta, ka jāizstrādā nacionālās metodes, bet optimistiskais Kioto protokola 1. uzskaites perioda noslēgums ir rezultējies izmisīgos saucienos no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas puses, jo pat atskaites periodā līdz 2020. gadam var nākties maksāt par saistību neizpildi,» uzsver A. Lazdiņš.
Deficītais miljons
Latvijas meža apsaimniekošanas saistību apmērs 2014.-2020. gadā tiek ik gadus precizēts, bet pašlaik tas ir aptuveni 4 milj. tonnu CO2 ik gadu. Prognozētais deficīts (kas arī mainīsies pārrēķinu rezultātā), ir 1-2 milj. tonnu CO2 ik gadu.
«Šo deficītu var kompensēt ar meža apsaimniekošanas pasākumiem, taču ir ļoti maz risinājumu, kas var dot tik būtisku efektu tik īsā laikā,» secina A. Lazdiņš. Lielākās CO2 emisijas meža apsaimniekošanā rada ne jau pati mežizstrāde, jo nozāģētā koksne nonāk koksnes produktos vai arī paliek mežā un lēnām daudzu gadu laikā izkūp gaisā, bet gan biokurināmais meža apsaimniekošanā uzreiz tiek pārrēķināts emisijās.
«Tas ir pareizs secinājums,» uz jautājumu, vai tas nozīmē, ka šāda pieeja var veicināt malkas sapūdēšanu mežos, bet energoresursi ir jāimportē, atbild A. Lazdiņš. Šāda metodika ir izdevīga tām ES dalībvalstīm, kuras importē energoresursu un kurām ir maz mežu.
«Noteikti ir jārunā par saistību un potenciālo labumu resorisko pārdali starp mežsaimniecību (kurināmā ražotājiem) un enerģētiku (patērētājiem), bet tas varētu būt grūti pašmāju līmenī, nemaz nerunājot par ārvalstu Latvijā ražotā biokurināmā patērētāju (lielo elektro un siltumstaciju īpašnieku) iesaisti šajā procesā,» atzīst A. Lazdiņš. Pašlaik nav skaidrs, vai Latvijai, nepildot uzlikto uzdevumu, būs jāpērk piesaistes vienības par katru nepildīto CO2 tonnu no citām valstīm. Pašlaik akūtākā vajadzība ir cilvēkresursu kapacitāte, lai varētu diskutēt ar ES ekspertiem vienā līmenī un vairāk sadarboties ar kaimiņvalstīm, kas risina līdzīgas problēmas.

«Iespējamā jaunā realitāte ir iepriekšējo gadu bezrūpības un situācijas nenovērtēšanas rezultāts, neieklausoties klimata politikas procesos iesaistīto cilvēku brīdinājumos,» uzsver Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava pētnieks Andis Lazdiņš.

Trūkst ekspertu

Kristaps Klauss, Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors:

Šis jautājums ir mūsu darba kārtībā jau kopš 2011. gada. Un pat tad tas jau bija par vēlu, jo Briseles līmenī bija pieņemti lēmumi, kas Latvijai bija klaji neizdevīgi. Lielākais izaicinājums ir tas, ka Latvijā ir tikai daži cilvēki, kas spēj saprast kopainu un izprot algoritmus, kā šobrīd aprēķina un nākotnē tiks aprēķinātas emisijas. Tas apgrūtina mērķtiecīgu rīcības plānu izstrādni.

Nedrīkst pieļaut spārnu apciršanu

Māris Liopa, Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederācijas valdes priekšsēdētājs un Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs:

Situācijā, kad Eiropas struktūras piedāvā aprēķina metodikas un formulas, kuru rezultātā Latvijas valstij ir jāsamazina ikgadējais ciršanas apjoms, iespējams pat par trešdaļu, ir jāuzskata par nozīmīgāko nozares apdraudējumu pēdējos 25 gados. Šāds piedāvājums nedrīkst tikt akceptēts no Latvijas puses. Tam ir jāliek veto, un šim mērķim ir jāapvienojas visām trijām Baltijas valstīm, kaut arī kaimiņvalstīs šī situācija nav tik nejauka, kāda tā veidojas Latvijā. Valdībai, ierēdņiem, uzņēmēju organizācijām ir jādara viss iespējamais un neiespējamais, lai šie piedāvājumi nestātos spēkā vai arī tie tiktu fundamentāli pārskatīti, jo tie nozīmē darba vietu un līdz ar to arī nodokļu maksātāju skaita sarukumu, vēl tukšākus laukus, bet kokrūpniekiem izejvielu - apaļkoksnes-deficītu. Turklāt, ja pēc piedāvātās metodikas izdevīgāk ir importēt kurināmo, nevis patērēt pašiem savu dedzināmo koksni, tad jautājums-par kādu enerģētisko neatkarību var runāt? Šie uzstādījumi neatbilst Latvijas nacionālajām interesēm, un pret tiem ir jāveic nesaudzīga cīņa. Ja visu šo procesu atstās pašplūsmā un tikai uz dažu speciālistu un ierēdņu pleciem, tad pēc pieciem gadiem būs par vēlu kost pirkstos par pazaudētiem gadiem, par nozari varēs stāstīt, gluži kā sākas pasakas «reiz bija...».