Peat

Vēsture

Pirmās ziņas par purvu nosusināšanu nāk no Senās Ēģiptes pirms četriem tūkstošiem gadu. Arī Senajā Romā bija mēģinājuši nosusināt purvus, tomēr nesekmīgi. Ziņas par kūdras izmantošanu sastopamas arī Tacita un Plīnija vecākādarbos 1. gadsimtā. Romieši un grieķi ieguva, žāvēja un izmantoja mājsaimniecībā "melno zemi". Ziņas par tik seniem laikiem tomēr ir skopas un fragmentāras. Daudz plašāka informācija pr to, kā cilvēki izmantojuši purvus un kūdru, ir atrodama, sākot ar 12. gadsimtu.

Pirmā publikācija par kūdras ieguvi un izmantošanu Latvijā parādās 1797.gadā.

1832. gadā Jelgavā pie Kameralvaldes tika nodibināts kūdras inspektora amats, kura pienākums bija “kārtīgi apsaimniekot valsts purvus un malkas vietā kurināšanai mežiem nabadzīgākos apvidus apgādāt ar kūdru”. Laika posmā no 1912. līdz 1915. gadam notika būtisks purvu pētīšanas darbs, gan laukā, gan speciālā laboratorijā, Pētera Nomala vadībā.

1918. gadā, topot Latvijas valstij, galvenie purvu darbinieki izveidoja Latvijas kūdras nodaļu, kad arī tika uzsākta intensīva kūdras ieguve un purvu pētīšana.

1920. gadā tika nodibināta Kūdras izmantošanas valde, kura par valdības līdzekļiem plašos apmēros uzsāka ražot kurināmo kūdru. Purvu skaits 1920. gadā: Vidzemē – 195; Zemgalē – 23; Kurzemē – 84; Latgalē – 22

picture2.png (391,72 KB) 
Pirms Pirmā pasaules kara kūdru raka jau vairāk kā 300 purvos. Visbiežāk ļoti nelielos apjomos un tikai vienas vai divu saimniecību vajadzībām (kurināšanā un lauksaimniecībā).
Pagājušā gadsimta 30-tajos gados nodibināja vairākus lielus valsts uzņēmumus kūdras ieguvei - “Misas kūdras fabrika”, “Olaines kūdras fabrika”, “Līvānu kūdras fabrika”.
Pēc Otrā pasaules kara nodibināja vēl vairākas jaunas kūdras fabrikas – “Baložu”, “Sedas”, “Cesvaines” un citas.

picture4.png (1,02 MB)

Vēl kūdru ieguva vairāki pārvietojamo mehanizēto kolonu uzņēmumi. Lielākais kūdras pieprasījums bija enerģētikā (Rīgas TEC 1) un lauksaimniecībā - pakaišiem.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tolaik galvenie kūdras patērētāji - kolhozi un sovhozi - pakāpeniski tika likvidēti, un kūdras ieguve no 2,9 milj.t 1990.gadā samazinājās līdz 0,5 milj. t 1993. gadā. Daudzos purvos kūdras ieguve vispār tika pārtraukta. Darbu galvenokārt turpināja, kaut arī nelielā apjomā, tikai purvos, kur ieguva kurināmo un eksportam paredzēto kūdru, tas ir, kūdras fabrikās. Šis dramatiskais kritiens bija tieši uz pakaišu kūdras rēķina. Kurināmas kūdras ieguve pat pieauga, tādējādi sākot nostiprināt valsts enerģisko neatkarību, bet diemžēl šāda politika netika turpināta. Rīgas TEC-1 kūdras patēriņš pieauga pat 2-3 reizes, taču 1996. gadā neskaidru iemeslu dēļ tas sāka samazināties, un 2003. gadā kūdras izmantošana tika izbeigta. Kūdras fabrikas un arī meliorācijas sistēmas kūdras iecirkņus pakāpenkiski privatizēja.

picture3.png (662,97 KB)
1996.gadā nodibināja Latvijas kūdras ražotāju asociāciju. Mērķis bija kopīgiem spēkiem veicināt Latvijas kūdras ieguvi un izmantošanu, arī enerģētikā.
Salīdzinājumam - visas Latvijas hidroelektrostacijas 1999.gadā, un līdzīgi arī turpmākajos gados, ražoja elektroenerģiju, kas bija 5,7% no primāro energoresursu patēriņa.
Pēc privatizācijas izveidojās vairāki desmiti pārsvarā nelielu kūdras ieguves uzņēmumu, kuru skaitam gan bija tendence samazināties. 
Atjaunotajā Latvijā kūdra aizvien vairāk tiek eksportēta un aizvien mazāk izmantota uz vietas. 1995.gadā tika eksportēti 0,13 milj.t kūdras, bet 2010. gadā jau 1,21 milj.t. 2011.gadā kūdru eksportēja jau uz 93 pasaules valstīm, visvairāk uz Vāciju, Itāliju un Beļģiju. 
Ineteresanti atzīmēt, ka kūdru Latvijā arī importē. 2011.gadā importēja 35 tūkst.t, tajā skaitā no Igaunijas 30 tūkst.t. 2015.gadā importēja 55 tūkst.t no 20 valstīm (no Igaunijas 25 tūkst.t).
Šodien ar kūdras ieguvi Latvijā nodarbojas 66 uzņēmumi 86 kūdras atradnēs.