"Purva bridēji" pārgājienā Rukšu purvā.

15 / 07 / 2016

• Dalīties
• Twitter
• Facebook
• Draugiem
• Pinterest
• Tumblr

Vārdkopa «purva bridējs» latvietim saistās ar Rūdolfa Blaumaņa darbu un tajā pausto traģisko vēsti. Bet Purvu bridēji ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību, divu Kristapu, Kristapa Kizika un Kristapa Lamstera, izlolota ideja — nopietni pētīt purvus un uz tiem aicināt pārgājienos interesentus. 7. V abi Kristapi vadīja septiņu cilvēku un viena suņa grupu mūsu novadā — Rukšu purvā.Stāsta Dundagas Tūrisma informācijas centra tūrisma organizatore Alanda Pūliņa:
— Kad uzzināju par purvu bridējiem un viņu nolūku vadīt pārgājienu Rukšu purvā, sapratu, ka man kā tūrisma organizatorei noteikti jāpiedalās. Vismaz tik daudz, lai gūtu priekšstatu. iepriekš pajautāju, vai drīkstu iet ar visu suni.
Satikāmies pie pils. Abi Kristapi ir jauni puiši, viens ģeogrāfs, otrs ģeologs, un savai sirdslietai pieiet profesionāli. Viņi maršrutus iepriekš saskaņo ar Dabas aizsardzības pārvaldi, noskaidro, kur ir liegumi, kur drīkst iet, kur ne, kā jāuzvedas. Arī mūsu grupa pirms došanās purvā noklausījās pamācību.
Iecerētos maršrutus Purvu bridēji izziņo ar tīmekļa starpniecību. Puiši atzina, ka labprāt gribētu vadīt 10 līdz 35 cilvēku grupu. Šoreiz grupa bija visai maza — līdztekus abiem Kristapiem vēl septiņi cilvēki, to vidū arī es ar suni Amoru, piedalījās arī viens bērns. Visi bridēji, izņemot mani, bija pārnovadnieki. Satikāmies pie pils, tad braucām uz Neveju un tālāk pagriezāmies uz Muņiem garām pavisam nelielajiem Ošu kapiem. No turienes devāmies pa Latvijas valsts mežu jaunbūvēto ceļu līdz strupceļam, kur atstājām automašīnas, parakstījāmies, ka zinām, kā uzvesties, katrs dabūja savai kājai atbilstoša lieluma īpašos purva apavus, tādas kā plastmasas slēpīles, un, pasituši tās padusē, gājām 150 metrus pa mežu, līdz nonācām pie purva sākuma. Tur grupa uzvilka kājās purva apavus un sāka prātīgi brist cits aiz cita. Viens Kristaps gāja pa priekšu, ar nūju lūkodams ceļu, otrs Kristaps noslēdza gājienu. Pati biju pārsteigta, ka mums ir tik purvisks purvs, ja tā var izteikties. Pa ceļam Kristapi lēnā garā stāstīja par redzamo un neredzamo — kas purvā aug un dzīvo, par sfagniem, par to, no kā pārtiek pats purvs. Uzzinājām arī, ka pirms 100 gadiem te rakta kūdra.

Tas bija tik saistoši, ka iedomājos — mēs viņus arī varētu piesaistīt. Nākamgad Slīteres Ceļotāju dienām. Alnis Auziņš