Pātaga izaugsmei vai ripošanai no kalna lejup?

Viens no pirmajiem raksturojumiem, kad jārunā par Latviju, daudzu mutēs ir, ka šī ir ļoti zaļa valsts, ar to domājot mūsu lielās mežu platības, minimālo rūpniecību (kas no tautsaimniecības attīstības viedokļa nebūt nav laba ziņa) un nelielo iedzīvotāju blīvumu, kas neskartajai dabai atstāj plašu dzīves telpu. Taču, kad jārunā par jaunākajiem Eiropas Savienības mērķiem siltumnīcefekta gāzu emisiju (SEG) samazināšanā, tad aina rādās gluži pretēja un mēs no ļoti zaļas valsts dīvainā kārtā pārvēršamies par lielu piesārņotāju.

 Šī pretruna veidojas tādējādi, ka mūsu atbildīgās ministrijas Eiropas Komisijā vienojušās par to, ka Latvijai jāsamazina SEG par 6%, salīdzinot ar 2005. gada līmeni. Tas vēl nebūtu tik traki, taču jāņem vērā, ka Latvijai līdz 2020. gadam visos sektoros, kuri nav emisiju tirdzniecības sistēmā (ETS) - lauksaimniecībā, transportā un mazajā enerģētikā -, ES atļāva SEG emisiju pieaugumu par 17%. Turklāt Latvijā ir ārkārtīgi augsts tā dēvētais ārpus ETS sektoru īpatsvars kopējā SEG emisiju bilancē - 78,9%, tostarp transportam - 34%, bet lauksaimniecībai -31%. Šie tad arī ir tie sektori, kas pēc jaunajām prasībām var nopietni «dabūt pa mizu». Vēl viens svarīgs aspekts, par ko gan šobrīd tiek lauzti šķēpi, ir šo emisiju aprēķināšanas metodika. Piemēram, ir labi zināms, ka Latvija ir liela kokskaidu granulu un brikešu eksportētāja, taču pēc jaunās metodikas var sanākt tā, ka šis dabai draudzīgais energoresurss tiks ieskaitīts kā pozitīvs solis SEG samazināšanā tikai tām valstīm, kas šos resursus izmantos enerģētikā, kamēr Latvijai kā šo resursu ražotājai tas var tikt ieskaitīts SEG bilancē pat ar mīnusa zīmi. Līdzīga matemātika var darboties arī attiecībā uz mežiem un lauksaimniecības zemēm, kur šķietami zaļš no metodikas viedokļa var nemaz neizrādīties zaļš, un, ja vēl dzelzceļa infrastruktūras projekta Rail Baltica vārdā tiks transformētas ievērojamas meža un lauksaimniecības zemju platības, tad SEG emisijas Latvijā augs griezdamās.

 Skaidrs, ka Latvija, iestādamās Eiropas Savienībā un OECD, ir uzņēmusies arī kopīgas šo organizāciju valstu saistības un mērķus, bet arguments, ka mēs, lūk, nevaram kaut ko izpildīt, jo esam samērā nabadzīgi un ekonomiski neattīstīti, ir pašcieņu nokautējošs. Tāpēc jaunie mērķi ir liels politisks un ekonomisks izaicinājums, gan pārstāvot mūsu valsti un diskutējot par jaunajiem nosacījumiem šajās organizācijās, gan arī pēc tam izskaidrojot tos vietējai sabiedrībai. Attīstība bez inovācijām nenotiek, līdz ar to valsts politikas veidotāju uzdevums ir piedāvāt tādus mehānismus, kas šīs inovācijas veicina, vienlaikus paturot prātā, ka attīstībai jābūt loģiskai un sabalansētai - nevar lidot kosmosā, kamēr nav vēl paša kosmosa kuģa, toties var būt izdevīgi apvienot spēkus ar kādu, kuram tas jau ir. LETA